Ja tā padomā, visu dzīvi esmu dzīvojusi neizjūtot īstu mīlestību! Tas gadu gaitā ir krājies kā sāpīgs kamols manā kaklā iesprūdis. Nekam vairs nejūtu prieku, jo īpaši pēdējā laikā, kad mans vīrietis sācis vienaldzīgi izturēties pret mani. 
Attiecībās vienmēr esmu mīlējusi es, nesajūtot pretī tādu īstu mīlestību. Gandrīz četri gadi esam kopā šajās attiecībās, bet ļoti gribētos justies pa īstam mīlētai, apprecēties, beidzot, uzvilkt skaistu, baltu kāzu kleitu, kas nekad manā pusmūžā vēl līdz šim nav noticis! Sāpīgi edomāties, ja arī nenotiks. Katras sievietes sapnis taču ir apprecēties. Tas tā sāp, jo vienmēr attiecībās esmu bijusi mīloša, rūpīga un gādīga! Šodien konstaēju to , ka iespējams tā ir mana lielākā kļūda, jo tādas sievietes, acīmredzot, vīrieši nemīl un nenovērtē...Laikam jākļūst riebīgai un vienaldzīgai, jo vīrietim citādi ar mani nav interesanti, bet es nevēlos tāda būt! 
Vai es vienīgā nesaprotu vīriešus? Parasti saka, ka sievietes nevar saprast, bet es varētu to attiecināt vairāk uz vīriešiem! Aizvakar bija, tik jauks , mīļš pret mani, pat sataisīja mums vakariņas, bet nu šobrīd ir pilnīgs pretstats! Tik dusmīgs, īsti nerunā, es pat nezinu iemeslu tam visam, majās nebrauc, nakšņo pie vecākiem jau otro dienu! Es vismaz domāju un ceru, ka ir pie vecākiem! Neraksta, nezvana... Klusums, nekādas ziņas.. Uzbāzties ar savu klātbūtni šoreiz vairs nav vēlmes un spēka, tik sirdī sāpes...