Es jau domāju, ka viss ir labi, bet atkal viss ir pa vecam, tā pati attieksme, dusmas pret mani, neko nevar pateikt,  pajautāt, pretī saņemu dusmīgu uzrūcienu. Tik ļoti negribētos atzīt, ka esmu viņam apnikusi jau. Tā noteikti ir nemīlestība, kas liek aizdomāties, ka priekšā atkal būs spēcīga cīņa ar sevi un savām jūtām, ko es saprotu, ka es iekšēji nēesmu tam gatava un nevēlos to piedzīvot, gribētos ticēt, ka viss ir būs labi,ka viss šis ir pārejoši un viņam tā ir vienkārši rudens depresija, kaut gan ir decembris un skaitās ziema, bet viss ārā liecina it kā būtu drūms rudens.
Pats trakākais ir tas, ka es šodien skatījos uz viņu un sapratu cik tomēr stipri es viņu mīlu un savu dzīvi bez viņa nespēju iedomāties...